“Karstā” vasara
2010. gada vasara bija patiesi karsta, jo HIDROTOX grupa devās daudzās ekspedīcijas, lai ievāktu mātes organismus testa organismu kultūrām, noteiktu biomarķieru (enzīmu aktivitātes) fona līmeni dažāda eitrofikācijas pakāpes ezeros un iesāļos ūdeņos, kā arī lai noteiktu sanitāro stāvokli pēc mikrobioloģijas rādītājiem. Vairākkārtīgi tika braukts jūrā, apciemots Mazais Baltezers, Ķīšezers, Kaņieris, Varkaļu kanāls, Burtnieks, Sarkandaugavas kanāls, Daugava, Sekšu, Lizdoles, Babītes ezers u.c. ūdenskrātuves.

Iebrist ezerā vai debesīs?! Paraugošana Babītes ezerā.

Kamēr Latvijas ūdenskrātuvēs ūdens vasarā iesila līdz turpat vai 28oC HIDROTOX grupu nedeva mieru jautājums kā jūtas gliemenes un zivis šajā karstajā laikā? Ingrīda un Ieva to noskaidros izpētot gliemeņu enzīmu aktivitāti.

Bet Ruta noteiks zivju fizioloģisko stāvokli pēc asins ainas. Attēlā redzams, kā zivīm saudzīgi tiek ņemti asins paraugi. Pārējā grupa ir gatava padot instrumentus, pierakstīt datus un droši noglabāt paraugus šķidrā slāpeklī vēlākām analīzēm.

Diemžēl, vai par laimi, šī 2010. gada vasara bija tik karsta, ka bija jārīkojas ātri, jo noķertās zivis ātri gāja bojā. Tāpēc bija problemātiski paņemt asins paraugus. Izmantojot satikto zvejnieku leksiku – zivis nāca no ezera laukā jau vārītā veidā.

Evita tēlo pelnrušķīti un cenšas atsijāt smiltis no neesošām sānpeldēm Mazā Baltezera krastā.

Vai tiešām tukšs?
Mazais Baltezers lika mums vilties, jo vietā, kur pirms dažiem gadiem tika konstatētas sānpeldes, šovasar to vairs nebija. Arī piekrastes skaistā dzeltenā smiltiņa sākusi iekrāsoties pelēkā krāsā, norādot uz organiskās vielas akumulāciju jau krasta zonā un ezera strauju eitroficēšanos. Augstās temperatūras un mierīgā laika dēļ šī vasara bija ļoti labvēlīga zilaļģu attīstībai gan jūrā, gan saldūdeņos. Vasaras otrajā pusē zilaļģes tika konstatētas Rīgas līcī, Baltijas jūrā, Mazajā Baltezerā, Ķīšezerā, Varkaļu kanālā, Daugavā, u.c.

Zilaļģes Mazā Baltezera krastā.

Zilaļģes peldētavā Daugavā pie Salu tilta

Straume nes zilaļģes gar akmeņaino Daugavas krastu uz jūru.

Zilaļģu akumulācija Daugavā pie Mangaļsalas.

Ūdens Daugavā bija “iekrāsojies” tik intensīvi zaļš, ka noderētu sētas vai jumta krāsošanai!

Sekšu un Sudrabezera ezera apciemojumi parādīja patīkamu un izteiktu kontrastu – tīrs, caurspīdīgs ūdens! Gluži vai negribas ticēt, ka šodien, pie pastāvošās antropogēnās slodzes, Rīgas tuvumā atrodas ezers, kurā “nezied” zilaļģes. Ingrīda norāda uz bebru tuneli ezerā.

Ezeri, un saldūdeņi …. Tomēr Rutu interesē kāda asins aina ir ar jūras zivīm? Šeit bioloģijas fakultātes pirmā kursa studenti palīdz izpiņķerēt zivis no zivsaimnieku tīkliem LU biologu vasaras prakses laikā.

Cik gara ir bute?

Ingrīda gatava doties ezerā un mērīt Kaņiera pulsu - temperatūru, piesātinājumu ar skābekli, pH, hlorofila a saturu u.c..

Šeit Ingrīda ievāc ūdens paraugu Amatas upē pirms Kārļu aizsprosta, lai konstatētu ūdens kvalitātes iespējamos pasliktināšanās iemeslus.

Paraugošanas starplaikā, pusdienlaikā, pārbaudām jūras zivis pēc garšas un smaržas. Jāsaka, ka garšas receptori palika apmierināti un neko aizdomīgu nepamanīja.

Augustā arī Varkaļu kanālu zilaļģes bija iekrāsojušas zaļu.

Fitoplanktons Varkaļu kanālā bija atmiršanas stadijā un ūdens smakoja. Turklāt zilaļģu “buljonā” peldēja beigtas gliemenes! Acīmredzot skābekļa trūkums un iespējamā potenciāli toksisko sugu klātbūtne bija izraisījusi gliemeņu bojā eju. Apbrīnojami, ka beigtu organismu klātbūtne nebija aizbaidījusi makšķerniekus, kas vienā mierā makšķerēja zivis. Zivīm, šķiet, nekaitīgāks likās makšķeres āķis, nekā ar skābekli nabadzīgais ūdens.

Apsekotu ūdenskrātuvju krastos pārsteidza atkritumu kaudzes. Bijām šokēti, ka cilvēki ar kravām ved savus sadzīves atkritumus un izgāž pēc iespējas tuvāk ezeru krastiem! Gan Babītes, gan Varkaļu, gan Hapaka grāvju krastos bija vērojama līdzīga aina. Pārsteidz līdzcilvēku bezatbildība. Diemžēl plastmasa, stikls un konservu bundžas nekur nepazudīs...